Bīrponga atskaite
Čaviņa Tev!
Drīzi tuvojas tas laiks, kad jāsavelk visi gali kopā un
jānodod atskaites. Nu tā es esmu dzirdējusi no visādiem avotiem, gan virszemes,
gan pazemes. Plānos ir paredzēts, ka kāds var apšaubīt tos avotus, jo uzskati
ir dažādi, bet es tomēr vēlos uzspiest savu viedokli, ka mani avoti ir paši
precīzākie un to nolūki ir tīri. Batonu spraušana ausīs patērētu lieku
enerģiju, tā vietā jāuzrāj kāda fruktozes rezerve aknās. Tad nu lūdzu, pirms
tev jānodod savas atskaites personām, kurām ir atkarība no tevis, es jau
pasteidzos un nododu tev savu atskaiti par septiņpadsmito šī gadu tūkstoša
gadu.
Ir jau tas savādais teiciens, kā gadu iesāk tā pavada. Tādēļ
ļoti uzmanīgi ar jaunā gada svinēšanu, ja!? Es 2017. Gadu iesāku Jelgavā, nu i
kas, viss pa feino un foršo, bet kas notika pēc tam, tu saproti..? Tas sekos
pēcāk. Tad nu tiri piri, svētki beidzas un varu atkal uzvilkt savu samta
kleitu, kas viegli ož pēc terpentīna un eļļas krāsām. Bija viens labums,
smaržas ātri tērējās, bet tagad tās stāv, bieži vien aizmirstas iepūst dienas
devu, un tad vienīgais aromāts, ko no manis var sagaidīt ir pervūla vai viegls
sieviešu sviedru aromāts, jo diemžēl mans dezodorants ir izbeidzies un man
iekšās izzudusi luste iegādāties jaunu. Sorry vecīt!
Vispār, mākslas smaka, tas tomēr ir labākais aromāts kāds ir
izgudrots. Terpentīna dvinga, eļļas krāsas, kaulu līme, marķieri, ogles,
svilstošu vadu aromāts, pārkarsušas zibspuldzes, modeļu sviedri, tēja, kafija,
viegls cigarešu dūmu aromāts (mani Rožu kursa biedri varētu sarakstu
papildināt). Vislabāk man patika pārkarsušo zibspuldžu aromāts. Tas bija kā
narkotiskā viela. Dabū dienas devu un staigā tālāk laimīgs, kā pēc pļaukas no
kāda nokaitināta savas dzīves personāža.
Pērties pa tiem mākslas aromātiem, klausoties vecos un
jaunos hitus kopā ar Džesīti, dejojot, dziedot, bildējot. Tas bija būt kā
paradīzē. Fotoparadīzē. Dzīve eiforijā, cik viss skaisti un labi un bija arī
tā. Lieli mērķi, drīzāk sapņi, laist uz Viļņu un iedzīvoties citā foto paradīzē,
bet jūs jau zināt, sapņi mēdz izplēnēt, ja tos nepataisa par mērķiem un tad
noklīst vispār ellē ratā Indijā. Un pa vidu visam „mani vīrieši” jeb „Atstarotās
gaismas frekvences” – 9. Un mirdzošā gaismiņa ko es saucu par mīlestību pret
ekonomiku...
Laiks priekš ex adyto cordis un tālākā ceļa izvēles. Un vsjo,
attopos Jelgavā. Neko padarīt. Iegrimstu jaunā eiforijā, attiecībā uz
cilvēkiem. Tādus brīnišķīgus personāžus ar uguni pat neatrast tik viegli, bet
te viņi visi uz paplātes salikti. Un pats savādākais tas, ka es arī esmu uz tās
paplātes. Mēs visi, cieši viens pie otra. Un tas ir tik patīkami, jo rozā brilles visu
pataisa tik skaistu, bet tās liedz ieraudzīt pieļautās kļūdas. Vispār nospļauties
par kļūdām un kļūdainiem lēmumiem, jo ja būs nepieciešamība, tad glābšanas
riņķis pats uzradīsies, pat nesaucot pēc palīdzības. Es gribēju grimt, bet
riņķis..
Tagad es stāvu uz paplātes, bet es gribu lēkt nost.
Šim bija jābūt stāstam par bīrponga bumbiņu, bet alkohola
lietošanai ir sūdīga ietekme uz cilvēku reputāciju, ja kas!
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru