Bībera sakars ar svētkiem
Čaviņa Tev!
Jū ār anforgetablll uuuu vai nat so so sori trjna dū vat lavers dū.
Šis ir lielisks piemērs tam kā darbojas cilvēka atmiņa. Ir kaut kādi fragmenti, tie It kā līmejās kopā, bet līdz galam neviens tā pat nesaprot, kas un kā. Manā atmiņā no tās dziesmas ir tikai šie vārdi! Mīļākā daļa ir “uuuu”, jo to var pielāgot arī citām pesņām. Kaut vai Bībera beibei. Vispār, nesaprotu, kā vēl mūsdienās Bīberam ir fani, nav vairs nekāds One Time par ko svilināt kūlu un cūku sarus. Un teiksim tā, šis jau jaunāks un skaistāks nepaliek. Tā iet ka ar feināko brūti saiet par agru kopā un izšķiras. Bet šī nav Bībera biogrāfija, tikai neliela liriskā atkāpe, bez kuras nu nekādi nevar iztikt. Ja es neiekļautu viņa vārdu, mani atlaistu no darba, aizsūtītu uz Aļasku vienu pašu ar savu iedzīvi - gludināmo dēli, ar kuru šļūkt pa ledu.
Vai atceries visas dāvanas ko agrāk kāroji iegūt uz šādiem tādiem svētkiem? Cik reizes Tev tikai sagādāta vilšanās un mācība, pasakies par to ko Tev sniedz, lai vai kā tas nav nepieciešams vai ir tieši tas ko nevajag un nepatīk un besī un domā, kāpēc vispār tādas briesmas kā dāvanas izdomātas?!! Redz, es agrāk gribēju beibībornu, leļļu ratus un citas tam līdzīgas dīvainības. Kritu gar zemi kā pārdozējis narkomāns un uzvedos tik neadekvāti kā narkomāns, kurš nevar nekādīgi dabūt savu devu un čutna sev galu pataisa. Biju divi vienā! Bet ko gan mazai, blondai princesei padarīt, ja ne uzdāvāt pidžamu. Nu vāks! Bet redz, ja to dāvā ar sirsnīgu nodomu, tad tā spēj atsvērt beibībornu. Un tā es tiku pie savas mīļākās pidžamas. Var teikt, kādu nedēļu tas bija vienīgais, ko velkāju, gan dienu gan nakti!
Tad nāca tas posms, kad nebija ne jausmas ko gribas, ja nu vienīgi telefons, jo telefons, tas bija kruta. Bet še ku reku, tiku pie sava pirmā fotoaparāta! Tas bija vēl labāk kā viss ko jebkad esmu saņēmusi. Vēl tagad, tā ir mana mīļākā dāvana. Pieaugot to sāk novērtēt, cik daudz tāda lieta labu darījusi manā dzīvē. Visticamāk es tagad nebūtu persona, kas sevi spēj saukt par profesionāli savā jomā. (Par to būs pasaka citu reizi) Tas bija viens feins laiks, jo visi šitie man bira kā no gaisa.
Tad kad nonācu Rīgā, man bija traka vēlme uz dzīvokli! Un nekādu pieticīgu domu, pa taisno uz Skanstes virsotnēm un ne citur! Un tad standarti laidās zemāk kā miets tai tur mambo, lambo vai ka to sauc, nu ne tak makarena. No sava maximālisma uz minimālismu. Bet tomēr, kas gan ir 100 tūkstoši? Slinka milijonāra mēneša ienākumi. Bet slinkojot, šis paliek vien par tukstošnāru. Es varētu būt slinks tūkstošnārs, kas ar manipulatīviem paņēmieniem un krāpnieciskām shēmām kļūst par milijonāru. Par šo lasāt rakstu pēc 20 gadiem Forbēs, sarunāts? Ja vien tas katalogs nebūs bankrotējis vai pārvērties par manu pasaku krājumu. Bet ne jau tur tā sāls! Sāls ir sālstraukā. Un kad es dabūju tiesības, es gribēju bembi 116. Un tad mani standarti sāka augt, izauga diezgan. Izveidojās mans auto tops. 1. Kurpju kaste 2. Es varu piepildīt Tavu sapni būt uz... 3. XXXXXX. Tad nu zini vai mini. Zemākais kur krist nav sabiedriskais transports. Es vēl varētu samierināties ar veļasmašīnu, jo kad man vaicātu “Hey dārgā, vai Tev ir mašīna?” Es varētu lepni atbildēt “JĀ!”, jo veļasmašīna tak arī ir mašīna. Un protams, neiztikt bez foto pričendāļiem...
Atliek tik atcerēties, svētki ir prieks, nevis dāvanas. Un studenti, bērni un vecāka gadu gājuma cilvēki to apzinās vislabāk.
Santa
Piebilde.
Kurpju kaste ir https://goo.gl/images/8qVaqi
Es varu piepildīt Tavu sapni būt uz... ir https://goo.gl/images/2Qk2op
XXXXXX ir https://goo.gl/images/DokREn
Komentāri
Ierakstīt komentāru