NAV SMIEKLĪGI

Čaviņa Tev!

Vieni dzimst ar misiju kļūt par cilvēku dzīvības glābēju, citi par cilvēku dzīvības izbeidzēju. Es laikam piedzimu, lai plātītos ar savām domām, kaisītu prieku tā, kā kāzās ziedu lapas kaisa mazās princeses, kuras atņem visu uzmanību no jaunā pāra. Varbūt vienkārši esmu ēnas metēja uz nelāgajām lietām, kuras nav jāierauga, nevienam nav jāredz, jo lienot tur, kur var palikt bez deguna, var palikt arī bez dzīves. Tur tumsā ir dzīves ņēmēji, tie paņem tā ka nemetās. Bērniņ, neskaties uz tumsu, skaties uz gaismu. Tumsā visi kaķi vienādi, bet gaismā katrs atšķiras. Protams, ja ir gaisma ir arī ēna, ēnā nevajag līst, tā nav patvērums no karstuma, tā ir perēklis, kas ievelk kā akacis, no kura izkļūt var tikai saglabājot mieru, bet ēnā miera nav.  Bet ja turpina par tām princesēm kāzās, tad tās ir galīgi liekas, jo skaistumam skaistumu nav jāaizēno, bet gan jāpapildina un jāizceļ. 

Kas esmu es? Es esmu apkārt staigājošs smaids, ko redz tie, kam nepieciešams. Smaids nav savilkti lūpu kaktiņi uz augšu, tā ir rota, kas piestāv ikvienam. Smaids ir iekšējais stāvoklis, rūpēšanās par savu vietu tabulā, prāta, sirds un gara uzģenerēta enerģija, kuru papildus stimulē augstākie spēki un kāda melleņu kūciņa. Seja ir tikai maska, aiz kura slēpjas viss patiesais, un ja maska ir izdevusies, tad iekšējo nemaz tik viegli nepamanīt. Tikai asākā redze spēj caururbt masku un manīt iekšējo stāvokli. Ja tev ir laba redze, tu pamanīsi, jā viņa ir „smaids”, bet tikai caururbjošas redzes īpašnieks spēs novērtēt, vai tā ir taisnība vai tomēr māņi. Redz, tie ir māņi, jo patiesībā, kā jau teicu, smaids ir rota, bet mans iekšējais stāvoklis „PRIEKS”. Esmu sev prieks, iespējams apkārtējiem prieks, bet pirmām kārtām sev, jo kurš gan cits mani tik labi zinās, lai spētu iepriecināt tā kā es sevi spēju iepriecināt, ražojot savu pozitīvo enerģiju, ar kuru barojos un vēl dāļāju to apkārtējiem. 

Paceļ roku tie, kuriem sejā ir ieviesusies, kaut vienu reizi, pasaules dārgākā rota no manis? Pacel roku priekš sevis, man to nevajag, jo zinu, cik un kuriem esmu likusi parādīt savu dārgāko, nenovērtējamāko, personīgo rotu. Vai tā bijusi patiesa vai melīga, tas lai paliek uz katra paša apziņas, bet ja smaids reiz ir bijis, tad mans uzdevums ir paveikts. Un klauns es neesmu, cirkā nestrādāju, vienkārši smaidu. Lūdzu, ņem piemēru no manis. Jokus gan es nestāstu, vispār maz ko stāstu, jo tā pat, kuram gan laiks ir klausīties, visu laiku steiga, un kad ir miers un laiks, man joprojām nemaz nav ko stāstīt, es varu dalīties ar savu dārgāko rotu stundām ilgi un ne vārda nesacīt. Uzskatu, ka smaids ir mainīga rota, un tā pateiks vairāk nekā vārdi, ja vien ir laba redze. Jo ir divi pamatveidi smaidam – Dabīgais un no aliexpress Ķīnas ražojums, no dažādām drazām sastiķēts, kas knapi turas kopā, izskatās okey, bet lietojams tikai vienu reizi un to pašu tikai pus reizi. 

Lai nonāktu pie iekšējā stāvokļa, ko sauc par prieku, ir jāiegulda laiks, jāmaina pasaules un pašam sevis uztveršanas veids. Tas nav neiespējami. Tas ir vairāk nekā iespējami. Bet jāpatur prātā, ka sasniedzot prieku nevar apstāties, ir jāturpina sava izaugsme uz nākamo līmeni, nezinu, kas tas ir, šķiet tādēļ, ka neesmu to vēl sasniegusi. Bet pagaidām ir labi, nevar zināt cik ilgi būs labi, kā ir. Un par teicienu „manam mūžam pietiks” ir jāaizmirst un jāizslēdz no sarunvalodas pa visam. Tas ir tas, kas attur personu kaut ko sasniegt. Ja jau „Tavam mūžam pietiek” tad ej un nomirsti tulīt pat! Ej mirsti! Skan skarbi? Nē, nē, nē, tas ir skaidrojums „manam mūžam pietiks”.  Ja šis teiciens būtu vārdnīcā, tad skaidrojums būtu „jau mirstu, pēc pus stundas miršu”. Un tur pretī ir cilvēks, kas cīnās par savu dzīvību un tādi tizli teikumi nemaz nenāk tam prātā. Es pieļauju, ka tāds cilvēks prāto tik, kādus kalnus gāzīs, kad tiks uz pekām. Katram gan ir savi kalni, katram savi. Ja esi mamma vai tētis, nestājies priekšā savam bērnam līdzināt viņa kalnus, nerādi ceļu kā tos apiet, jo tas ir tas ko viņš vēlas! Palaid! Nepalaidīsi, bērns nekad nesasniegs prieka stadiju, palaid un ar saviem zobiem neķeries tam pie drēbēm kā tāds dadzis. 

Zināt, ir vērts atcerēties savas patiesās vēlmes, ko gribas sasniegt dzīvē, karjerā. Es sapratu, ka man viena vēlme ir sabiedrības spiediens, kāda cita tikai idejiska līmeņa, nenopietna, jeb vienkārši interesanta ģela un trešā ir tā īstā. Un paldies vienam lieliskam personāžam iz manas dzīves, kas iegrūda man rokā grāmatu un teica, lai lasu. Nu izlasīju un atcerējos savu patieso aicinājumu, sapratu, ka neesmu tur, kur jābūt, priecīga, bet saslīdējusi kā mašīna uz ledus ar vasaras zābaciņiem. Protams, slīdēt ir jautri, bet cik ta šļūkās pa dzīvi, sašļūkāsies savazāsies pa daudz, un attapties ap 40 gadiem bez jebkādas bagāžas būtu tā, hmm, jokaini un spokaini. Atgriezies pie mērķa un gribas. Neļauj maldugunīm paķert sevi. Saņemties, atmest nevajadzīgo var būt nepatīkami, bet tik iedomājies par to laimi, kas būs pēc tam... Uhtī! Ahtī! Un ar to laimi, kā zibētu tava skaistākā rota.

Būt man ir būt priecīgai un prieku sēt līdzcilvēkiem, bet zināt, tagad es nejūtos tik labi, tādēļ, šī pasaka nemaz nav smieklīga. Ja sanāca smieties, piedod, es tā negribēju. Ja izlasīji līdz beigām, apsveicu! Joku nedabūsi. Šodien. No manis. Paldies par uzmanību!

Smaidi! Tev piestāv! :)

Santa

P.S. https://www.youtube.com/watch?v=U9t-slLl30E (šis man patīiiik)