Vai tu zini mana mīļā...
Čaviņa Tev!
Zini, ir tās dienas, kad uzmanību spēj koncentrēt uz pat
visnejēdzīgākajiem sīkumiem, kas ir apkārt un notiek paša iekšās. Piemēram var
saskaitīt stundas laikā cik reizes lācītis norūc, cik reizes gribas iebāzt
savus mazos firsteļus snīpī un paurķēties, lai atrastu kādu zelta gabalu. Kā
arī var stundu sēdēt un vilkt pirkstus caur matiem. Kad viens mata pavediens
izkrīt tad to savirpināt mazā bumbiņā un aizmest aiz dīvāna vai gultas, lai
nerēgojas acu priekšā. Rīkoties pretēji tam, kā baba mācīja, ja gribas mest
zemē tad met uz priekšu, lai viegli savākt, bet domā gribas redzēt savas
savāktās drazas?
Pēc labi noguļātas nakts, turpināt skatīties filmu, ko
iesāki iepriekšējā vakarā ir tā savādi. Pirms aizmieg visu redz savādāk, bet
kad saulstariņš, kurš nevēlas rēgoties un dus aiz mākoņu mūra tomēr izdomā
pamodināt, tad skats uz visu paliek savādāks. Ne labāks, ne sliktāks, ne
sarkanāks. Vienkārši savādāks jeb citādāks. Rožos latviešu valodas stundā mums mācīja, ka
savādāks ir sinonīms jocīgam, tādēļ jāsaka citādāks. Un tad paķer bļodiņu un
pagatavo savas auzu pārslas ar medu, šķipsniņu iznīcinātas kanēļa standziņas un
vēl banā-na-na, tad sēdi uz gultas malas satinies savā halātā kā tāda nelaimes
čupiņa vai neveiksmīgi izbāzta lapsa, jo vienīgais pēc kā alksti ir saldējuma
kaste, eklēri, tādi kā Ciemakukulī (maz tās maizītes, bagātīga putukrējuma
deva, banā-na-na un ķirsīšu zaptīte, tam pa virsu vēl tā zeltainā glazūra),
kurus pēc stundām skrēju pirkt, lai atgūtu enerģiju vai vienkārši gardu muti
pamielotu sirsniņu, jo kā zināms, deserts ir domāts sirsniņai.
Pēcāk jau attapos sapucējusies sporta biksiņās un maiciņās
un pa laiku kamēr debesis bimbā jožu uz sporta zāli bez jebkāda protekšena, kas
glābtu mani no tām prieka asarām. Galu galā ieveļoties ģērbtuvē nākas secināt,
ka pēdu apvalciņi palikuši mājās. Tad nu sākas lielie vasaras prieki, basas
kājas apavos. Ar katru ādas šūniņu sajūti, kā apaviņš pieplok pie pēdiņas,
apmēram kā mīļš, ciešs apskāviens. Un šis samīļojiens mani pavadīja visa
treniņa laikā, domāju, ka nevarēšu to izmest no prāta, bet tad zoles skāra
skrejceliņu un ausīs iedžinkstējās apšaubāmas kvalitātes muzikālais veikums, tā
doma pagaisa, it kā nemaz nebūtu bijusi, gluži kā kafija, kuru ne reizi dzīvē
neesmu pat pagaršojusi. Un zini ko, ir lietas, ko arī nav nepieciešams dzīvē
pat mēģināt, jo tas tik ir lieli iztērēts laiks. Labāk tad to laiku veltīt
smaidīšanai, dejošanai vai kaķa kažociņa glaudīšanai. (Tūlīt kaķu mīļi izvilks
savas cilvēkēdāju kaujamās dakšas) Cilvēki kaķus mīl viņu jaukā kažociņa dēļ.
Un tad pienāk vakars, prātā sāk skanēt dziesma „Vai tu zini mana mīīī-ļāā, kāpēc vienmēr
jābūt tā?”
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru