Pirmais mulsuma brīdis
Čaviņa Tev!
Tev jaukais cilvēk,
kas izvēlējies ieguldīt savu laiku, lai iepazītos ar mani virtuāli, caur manu
blogu! Bloga definīciju nezinu, nesaprotu un pat nav vēlmes to noskaidrot, ko
tas nozīmē plašajai cilvēcei! Tādēļ, šī būs mana publiskā dienasgrāmata, kuru
Tu varēsi lasīt, kad vien ienāk prātā – garlaicīgā lekcijā, sēžot uz poda,
laivojot, lecot ar izpletni, lidojot kosmosā un citās amizantās situācijās.
Lūgums nelasīt satiekoties ar Teletūbijiem vai rakstot referātu. Teletūbiji var
apvainoties un pārtapt par mežonīgiem Šrekiem un referāts var vien sanākt kā
niecīgs virsraksts.
Bet pirms metamies iekšā karuselī, mani dēvē par Santu,
braucu no lauku puses uz pilsētas pusi un no pilsētas puses uz mazākas pilsētas
pusi. Dzimusi Madonnas mīļākajā pilsētā, augusi netālu no tiem bērniem, kas
spēlējās Gaiziņa pakājē, mācījusies lielajā pilsētā, kopā ar jaunajiem mākslas
guru, par kuriem rakstīs „Privātā dzīve” un arī nopietnos žurnālos. Kļuvu par
diplomētu knipsētāju, aizlaidos uz mazāku pilsētu, lai sāktu pasaulei bāzt acīs
savus prātojumus un pasakas iz dzīves!
Mazliet mulsums, mazliet neziņa, bet viss, kas būs lasāms
nāks no sirds un aknu pastētes, domāju, ka būs interesanti! Ja nebūs, tad
nāksies vien iegrauzt šokolādi un aizmirst nepatīkamo pārdzīvojumu.
Jau drīz, varbūt pat
rīt, tiksimies pie tava datora/telefona ekrāna!
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru