Dzelzsceļa stacija
Čaviņa Tev!
Ja vismaz reizi dzīvē ir braukts ar vilcienu vai veco tramvaju, tad sapratīsi, ka tā grabēšana ir tāda, it kā paša galva būtu bleķa spainis kas uzlikts galvumaucamā staba. Bet pats trakākais, ka vēl bērns izdomājis paņemt akmeni un daudzīt pa to trumuli tā, ka paliek buktes tādas, ka ar mašīnu būtu iebraucis grāmatu vākošanas iekārtā.
Pieturās un stacijās notiek visādi brīnumi! Balodīši un kaijas satupuši visās malās, vieni knābā kaut ko, citi ķērc tā, ka šķiet, kāds izšpļāvis kādu feinu joku par kaimiņu Janku! Un tad pienāk kāda tantiņa un neliek mieru, šī piedāvājot svaigus ziediņus un kad negribas iegādāties, tad šī vēl kļūt par belašu pildījumu! Un tad uzrodas kāda tumsnēja dāmīte, melnā brezenta jakā un ar gučī pakaļdarinājuma rozā treniņtērpu un baltiem spicpurnu zābakiem uz 7 cm papēža un prasa pēc naudas e-talonam, jo jānokļūst slimnīcā! Un kad, neesi īpaši apveltīta persona ar tādu dāsnumu, tad šī dāma piedāvā pa 30€ nopirkt “īstas” zīmola smaržas, kas visticamāk ir tajā smukajā pudelītē ieliets spirts vai Dzintara “Mīts”, ar kuru vien Minkas no dārza var padzīt! Vēl ar “Mītu” var izklaidēties 8. Un 9. Klases skolēni, kā to darījām mēs (es un mani biedri). Un tad bandu var saost pa gabalu..
Kas gan tas būtu par pieturas vai stacijas apmeklējumu, ja kāds aizdomīgs tipiņš, visticamāk, jestrā prātā nekristu pie kājām un neteiktu, ka esi skaistākā lieta ko viņš šeit un šodien redzējis. Sākumā jau attieksme būtu diezgan laba, bet tad raustot aiz astes šis atmodina pašu nelabo un dabū brāzienu. Iekšēji rodas sajūta, esi buldozers kas gatavs nolīdzināt visu gar zemi, bet situāciju izglābj mazā balstiņa prātā. Tā allaž saka, tikai mieru, agresija noved pie pašnāvības (tā māca psiholoģijas lekcijās) un tas Tev nav vajadzīgs.
Galu galā var noprast, ka koju dzīve ir tāda kā dzīve stacijā! Par laimi, ar tirgu vēl to nevaru salīdzināt!
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru