Psihologam gurni nemelo
Čaviņa Tev!
Īstais laiks vakara pasaciņai, kas iesākas ar psihologa apmeklējumu.
Dažreiz diena jāsāk no otra gala, lai galu galā nonāktu pie īstās esences, kas
vairo sievietes daiļumu, it īpaši ja Drogās ir atlaides nagu lakām, lūpukrāsām
un arī cielaviņai rimčikā vai stokmanī. Tad nu guļu gultā apķērusi savu aitas
vilnas spilvenu, kuru ietērpj zila drāna, diezgan patīkama auduma, nemācēšu gan
skaidrot vai tur ir izmantoti dzintara diegi vai tārpu darinājumi, bet ir labs.
Runāju ar psihologu un pati ar sevi, psihologs izsaka man frāzes, kuras veido
durvis un iemet ar atslēgu žūksni. Man jāatrod tā īstā, kas der šīm durvīm.
Durvju ir daudz, tās atdarot var uziet zelta podu, gluži kā varavīksnes galā.
Atšķirība tik tāda, te nav septiņu gnomiku un Salatēta brūtes. Trakākais ir
tas, ka pēdējām durvīm nav atslēgu, tur ir 101 kubiks rubiks, aizsardzība kā
bankā... Pēkšņi pielecu kājās, saprotu, ka ir tikai durvis un nav sienu, ka var
vienkārši apiet tam visam apkārt. Huh.
Un tad pamodās mans ķermenis, kā čūska izslīdēja no midzeņa
un aizlīda uz citām vēlamām vietām, lai apmierinātu fizioloģiskās vajadzības.
Tad mans ķermenis atgriezās tēvu mājās, lai ietērptu sevi diezgan nejēdzīgā
komplektā. Miksēt Forever 21 ar s.Oliver nav prāta darbs, to veica kauli,
muskuļi un visi citi orgāni, kas atrodas zemāk par galvu, un jau tā ir ietērpti
bezgala dīvainā tērpā, darinātā no ādas, no kuras lien ārā tādas mistiskas
pūkas, kas kaitina vairāk par kaimiņzēnu lamām nakts vidū. Nu kuram gan
vajadzētu turēt lamas istabā. Bet mēs jau te visādi ļautiņi tai pasaulē, ir pat
tādi kas tur savu bildi uz desktopa, piemēram, es. Tomēr pēc visām stila kļūdām
mana miesa, nu jau izstiepusies ārā, izdomāja pamodināt prātu. Miesa upurējās
un cieta, labi, ka ne tādā līmenī, ka jāapmeklē iestāde, kur asinis šķīst uz
visām pusēm un ož pēc medicīniskā spirta un kur jāelpo CO2. Cilvēku valodā,
nožāvos kā tāda sniega čupa no jumta pavasara sezonā.
Aiztirinoties uz punktu B sākās lielais tiri piri. Nu jā,
bija tiri piri klaču tanšu tuss, kur tikt iekšā nevar pat ar ielūgumu un
caurlaidēm, jo apsardze trakāka kā Trampam un karalienei Elizabetei un jogurtam
zelta iepakojumā. Nu labi, iekšā tikt var, bet netiek dota garantija, ka pastāv
iespēja peldēt ar sardeli. Ar sardeli ļauts peldēt tiem, kas to nemāk, pat ja
nemāk, tad labāk izmantot iespēju uzrāpties kādam uz skausta un ļaut, lai
izpeldina kā ercenu. Vēl labāk, nerādies pie ūdeņiem, labāk pasmejies par
nenozīmīgām lietām, atļaujies apspriest citu dzīvi, savējā tak tā jau labi
pārzināma, tā ka nav par to jēgas runāt, lai gan interpretācija iekš „Privātā
dzīve” varētu būt dikti laba. Tad tie, kuriem tādas nav, varētu iegādāties sev
savu. Un abrakadabra, mana maģija labā, jāsmejas par kustīgām nāsīm, jo kāpēc
gan ne? Galu galā, ja sāk smiet, tad jāizsmejas. Smējienu neaizturēt. Var aizturēt
dusmas, raudas un vajadzību pasēdēt uz podiņa, bet smieklus nekad neaizturēsi,
lai vai kā gribēsies. Nošķaudies, es pasmiešos un vēlēšu veselību uz urrā!
Tā tas aplis noslēdzas ar psihologu un atduršanos pret
durvīm, kurām var apiet apkārt. Kad to pamana, tad gurni arī vairs nemelo.
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru