Slinkums un "ģengi nada"
Čaviņa Tev!
Kad saule slēpjas aiz mākoņu mūra, kas šķiet ir iespaidīgāks
par Ķīnas mūri, kā arī nesalīdzināms ar Trampa ideju par mūri starp viņa apvaldāmo
teritoriju un Meksiku, tad tā vien gribas slinkot. Vēl slinkot gribas tad, kad
visvairāk darāmā, atbildības un izsalkums. Diezgan cilvēcīgi, ka gribas ēst,
bet negribas krāmēties pa ķēķi ar visām pannām, plītīm un netīrajiem telēķiem.
Bet pats trakākais, ka pat slinkums izstiept savu miesu ārā līdz veikalam.
Šeku reku, tam visam ir risinājums. Piezvani uz kādu
mistisku numuru, pasaki ko vēlies, un vēlmes tiek piepildītas. Ziepes sākas kad
nākas atvērt maciņu. Ja vēl esi students, tad tajā veļās tikai pinkas un svilpo
vējš, pietam tā jestri. Tas tikai tādēļ, ka gribēji gan ripas, gan roltonus. Bet
vajadzēja izvēlēties tikai roltonus un pusplikam neskraidīt pa pus pasauli un
saķert dizentēriju. Dizentērija savāc visu naudu, pat atvēlēto tādām izpriecām
kā manikīram un Tonusa apmeklējumam. Kur nu vēl brauciens uz Liepāju, lopcījot
iekšā kādu fancy kūciņu un piedzerot Da Hong Pao. Jāteic, slinkums un „ģengi nada” iet roku
rokā, kā Ansītis un Grietiņa, kā Džeks un Roza, kā strong independent woman un
vinčiks.
Tā kā risinājums mēdz nedarboties, tiek radīti „sliņķu veikali”.
Visbiežāk šo veikalu nosaukumi tādi kā Mego, Vesko, Lats, Elvi. Dažkārt „sliņķu
veikaliem” nav pat vārds izdomāts, jo viss sanācis pa slinku, tik slinki, ka
slinkāk vairs nevar, jo tiek slinkots uz pilnu klapi. Vispār šis veikals ir
tas, kurš ir vistuvāk tai vietai, kur atrodas paša vismīļākā guļamvieta pasaulē,
vieta, kur gribas atgriezties katru vakaru, lai skatītos savu nakts Panorāmu,
savas nakts 900 sekundes, savu Degpunktu vai savu nelikumīgo pārraidi, ja nu
esi 18- (nevis 18+). Lai vai cik ironiski nebūtu, bet bez 10 minūtēm desmitos,
nākas atčuhnīties, es tak gribu ēst, un negribu gatavot, jo nav jau nekā, no kā
gatavot. Un prātā tik doma, aizskriet līdz „sliņķu veikalam”, jo esi par
slinku, lai joztu ar pakaļas kājiņām atspēries uz, tā vien šķiet, pilsētas otru
pusi, lai nopirktu ikdienišķo, iemīļoto rosola porciju, kuru parasti ņem mazajā
trauciņā, bet tā tante, kas to krāmē, ieliek tik daudz, ka līdz ar nagiem sanāk
pa tiem 2 eirikiem. Un tad tik atduries pret „sliņķu veikala” durvīm, jo tās
jau tika aizbultētas 21:00 ja ne pat agrāk. Redz, tad nākas saprast, ka neesi
vienīgais sliņķis savā pilsētā, izrādās, ka ir vēl tādi sliņķi, kas nevēlas
strādāt līdz 22:00 tikai tevis dēļ, jo nevīžo izdomāt jau pa dienu, ko gribēsi
vakarpusē. Un viņi jau nav vainīgi, ka notriec savu naudu izpriecās un nevari
atļauties vairs piegādi mājās.
20 eiro uz divām nedēļām, dizentērija un jautājums Grauzdiņam „Aizejam
līdz sliņķu veikalam?”
Santa
Komentāri
Ierakstīt komentāru