Ziņas

Svaigs gaiss griķu burbulī

Čaviņa Tev! Es te tagad atnācu ielaist svaigu gaisu griķu mānijas burbulī, bet es te atstāšu arī savas gumpeļos sasvīdušās vilnas zeķes ar caurumu papēdī un pelēku savazātu pēdu daļu. Tas tā. Šī gada 11. Nedēļa iesākās ar mēnestiņu čigāniņu, kas nošarmēja ar savu zelta zobu un nozaga man nakts miegu. Tas notika tieši pirms manām plaušām, elpojot svaigo zemes gaisu, apritēja pilni 23. Un tajā nākamajā dienā bija garākā smadzeņu poda pildīšanas diena, kas sākās laikā kad vistas kūtī tikai sāk plānot par celšanos no nakts miedziņa. Vidējā darba diena bija mierīga, viss pēc plāna un zīda diedziņa ritēja, līdz pienāca nākamā diena, kad devos pēc sava ekonomiskā transportlīdzekļa uz remonta iestādi, kur atstāju savu sponsoru virtuālās naudas vienības. Pielietojot sava liemenīša pārvietotāju pa Rīgas ielām man galva sareiba no skata, ar šoferi baltā knišļu nīdētāju tērpā, esot pie mazā grozāmā puļķa dzeltenā dzelzs kastē. Un tad es pagalmā noparkojos. Tālāk jau notika tas par ko visi...

Brīvprātīgie vardarbības upuri

Čaviņa Tev! Ziniet, sadošana pa purnu   daudzprocentīgu šķidrumu pavadā ar netīriem knaģiem, ir veids kā parastie cilvēki sastopas ar vardarbību. Un ziniet, parastais cilvēks taču no tā deso tālēs zilajās ellē ratā Indijā, asti iespiedis starp kājām, lai tik zem dvēseles lodziņiem nerastos pazemes avotu izgrauztas rievas un Latgales zilo ezeru nospiedumi. Bet ir viena trako cilvēku suga, kas paši labprātīgi steidzas tikt izvēlēti par upuriem un vēl parakstās par to, ka ļauj sevi pakļaut prātam neaptveramām nežēlībām. Protams, visi nespēs saprast šo cilvēku tieksmes pēc mentālās veselības, fiziskās veselības sačakarēšanas ar trulu skrūvgriezi no paša patiesas gribas. Cik sazāļotam jābūt, lai uzvilktu uz kaut kādām špargalkām to pašu ķeksi, kas ir personu apliecinošajā dokumentā, kuram būtu jābūt visiem cilvēkiem pēc likumā noteiktās kārtības... Daļa pat piemaksā par ciešanām.. Un es esmu viena no tiem aptrakušajiem radījumiem, kas veiksmīgi ir pārdzīvojusi šo nežēlību. Je...

Šis būs traki

 Čaviņa Tev! Zinkā, gadās, ka smadzenes spēlējas ar taro kārtīm un liktenī ieraksta „Tev būs galvā skanēt Pitbull piecas dienas pēc kārtas.” Un tas kļūst gandrīz par bausli, kas jāievēro, jo kas tā par darba nedēļu bez gludās galvas īpašnieka balss galvas kambaros. Tad pēkšņi nākas paņemt klēpī datoriņu, uz tā malas uztupināt savu muffin top un noskatīties video kā preperē jūras zvērus, lai galdā sniegtu zivjainas rīsu pikas. Tālāk jau notiek zinātniski pētniecisks process, kā vidusskolā. Plejlistē ieraugās kaut kāds dziesmu rosoliņš ar garnieri pa virsu, nu tak sevi cienošs 22 gadnieks, kam labākie tusiņi piedzīvoti līdz pilngadībai nevar ko tādu laist gan savu ausu galu. Šķiet, ka labāk vajadzēja, jo klausoties mūziku, kas caurām naktīm sacerēta otrā pasaules galā pirms 9-13 gadiem var likt sajusties kā 40 gadniekam ar 3 bērniem pūrā un minivenu savas līvānmājas pagalmā provinces nostūrī, kur skola slēgta jau vismaz 5 gadus. Trakāk paliek kad ausīs kā spalgs bērna spiedzi...

Skrunda 2028

Hola (a ar to ķeksīti virsū) jeb vecais labais Čaviņa Tev! Sen neesmu devusi nekādu ziņu par sevi, manu mīļo draudziņ. Ceru, ka pēc manis paspēji noilgoties kā pēc nākamā gada brīvdienām. Redz, es kā jau zvaigzne kosmosā, tiku ierauta melnajā caurumā, bet notika dabas brīnums, un tas mani izsvieda no sevis ārā. Nu ja, priekš tā es nebiju gana gards cepumiņš. Pačukstēšu, tikai tev manu uzticīgo draudziņ, tumsonībā Tev nav ko meklēt, nelien tur. Siksna pa pakaļgalu ir nieks, salīdzinot ar raganu katlu, kur sapuvis ābols peld pa virsu, kas simbolizē tajā nokļuvušo personu iekšējo stāvokli. Melnajā caurumā asinis sāk bojāties pat dzīvam esot un pelējuma sēne sāk augt uz ādas, un to ar neko nevar nomazgāt. Vispār šorīt es saņēmu zvanu no kādas sievietes, kura man vaicāja, vai ir sazvanījusi Skrundas muižu. Un tajā brīdī es sajutos kā cienījama, pieaugusi sieviete, kurai kontā katru dienu viesuļvētra plosās, nesot tādas summas, kuras vēl matemātiķi nespēj atrisināt, jo kā zinām,...

Ietekmē mani

Čaviņa Tev! Šī ir tā diena, kad viena nešpetna spindzele ieradās pasaulē pirms 22 gadiem. Tas bija tik sen atpakaļ, ka reti kurš to saulaino dienu atceras. Ja jau es neatceros, kur nu vēl citi, vai ne? Nevar jau atcerēties visas reizes, kad braukts ar autobusu vai vilcienu no vienas teritorijas uz citu. Bet ne pa to ir stāsts... Stāsts ir par manu „es neko nezinu bet man ir viedoklis” viedokli, proti, sacerējumi no zila gaisa ir šīs dienas jājamzirdziņš. Āķis ir makšķeres galā tāds, ka no zila gaisa nekas nerodas, jo ja gaiss ir zils, tad drīzāk tas sūta prom no šī uzartā kartupeļu lauka, ko mēdz saukt par dzīvi. Pārfrāzējot sanāk, ka starp dzīvību un nāvi ir jautājuma zīme. Tā jautājuma zīme ir patiesībā izvēršas jautājumā „Kā tu izmanto savu dzīvību?”.  Zini ko, vienu brīdi es to niekoju ārā, gluži kā ūdeni dušā, sen jau tīrs, bet tecini savu manī manī, kanalizācijā pie bruņurupučiem ņirdzām, kuriem gan jau īsti nepatīk pilošs jumts. Vienā brīdī var ierasties par...

Pavelkamies!

Čaviņa Tev! Kad ir labi, tad nav vajadzības izpausties, bet kad kaut kas sāk traucēt vai būt kā īpaši riebīga, kārpaina tirgus tante ar apgrauztiem nagiem, kas prot skriet kā labākais pasaules maratonists uz sevis iedomāto vietu pārpildītā autobusā uz Imantu, tad savajagas izteikt savu viedokli. Un kas par to, ka tas interesē tikai izredzētajiem, bet pelēkajai masai var kļūt par iemeslu patrīt mēles.. uh kā tā sabojātā jaunatne tā var runāt, Panorāmā taču runā tikai tīru patiesību, kā Gangas ūdeņi. 1.        Latvijas simtgade Oi! Latvijas simtgade gāja uz urrrā! Vēl tagad cilvēki, tai skaitā es, deldē savus pirkstu nospiedumus, lai par savu podā slīcināmo viedokli informētu pasauli. Tie zākājošie viedokļi ir izcila dāvana Latvijai, tieši tik izcila kā ģipša eņģelītis uz 12 gadu jubileju, ar kuru neko nevar iesākt, ne tam ir īpaša estētiskā vērtība, ne sakarīga funkcija. Kāpēc daudzi šūmējās un sūdzējās, cik viss ir slikti.. salūts, koncerts...