Skrunda 2028
Hola (a ar to ķeksīti virsū) jeb vecais labais Čaviņa Tev! Sen neesmu devusi nekādu ziņu par sevi, manu mīļo draudziņ. Ceru, ka pēc manis paspēji noilgoties kā pēc nākamā gada brīvdienām. Redz, es kā jau zvaigzne kosmosā, tiku ierauta melnajā caurumā, bet notika dabas brīnums, un tas mani izsvieda no sevis ārā. Nu ja, priekš tā es nebiju gana gards cepumiņš. Pačukstēšu, tikai tev manu uzticīgo draudziņ, tumsonībā Tev nav ko meklēt, nelien tur. Siksna pa pakaļgalu ir nieks, salīdzinot ar raganu katlu, kur sapuvis ābols peld pa virsu, kas simbolizē tajā nokļuvušo personu iekšējo stāvokli. Melnajā caurumā asinis sāk bojāties pat dzīvam esot un pelējuma sēne sāk augt uz ādas, un to ar neko nevar nomazgāt. Vispār šorīt es saņēmu zvanu no kādas sievietes, kura man vaicāja, vai ir sazvanījusi Skrundas muižu. Un tajā brīdī es sajutos kā cienījama, pieaugusi sieviete, kurai kontā katru dienu viesuļvētra plosās, nesot tādas summas, kuras vēl matemātiķi nespēj atrisināt, jo kā zinām,...